Mums vajadzīgs “firmware update”

Sēžu es Vitoria-Gasteiz, LCAMP pasākuma vidū, un skatos uz skatuvi. Tur stāv jaunieši. Mūsu nākotne – topošie inženieri, mehatroniķi, elektriķi un metinātāji. Čaļi un meitenes, kuriem drīz būs jāpārvalda procesi, kas kustina pusi pasaules industrijas. Bet ko viņi dara šajā brīdī? Rokas dziļi kabatās un kožļājamā gumija mutē tiek dzenāta ar tādu enerģiju, it kā tur iekšā būtu vismaz 5 kW servomotors.

Manī sāk mosties tas iekšējais pedagoģiskais pašaizsardzības mehānisms. Ziniet to sajūtu, kad sāc “cepties”? Gribas piecelties un uzrēkt: “Izņem rokas no kabatām! Izspļauj to gumiju! Kur ir tava cieņa pret publiku un inženierzinātņu profesijas prestižu?”

Tajā brīdī es sapratu – mēs saskaramies ar fundamentālu vērtību un paaudžu realitātes neatbilstību. Mans iekšējais “normatīvo aktu procesors” sāk uzrādīt pārkaršanu, jo esošā situācija neiekļaujas tajā kārtības shēmā, ko man savulaik ieprogrammēja mana skola un pieredze. Bet tad es apstājos un padomāju.

Vai tiešām viņi ir slikti cilvēki? Vai viņi ir nekompetenti? Diez vai. Viņi vienkārši darbojas savā “savējo” frekvencē. Tā uzvedība nav apzināta ņirgāšanās par pasākuma rīkotājiem vai nozari. Tas ir viņu iekšējais stresa vadības protokols. Būšana uz skatuves viņiem ir sveša vide, un tā ākstīšanās un kožļenes dzenāšana ir vienīgais veids, kā tikt galā ar pusaudžu nedrošību. Viņi maskējas. Viņi dzen jokus, jo baidās izskatīties vāji. Viņi kožļā gumiju, jo tā jūtas stabilāk savā “bruņā”.

Un tajā brīdī man “pieleca” – tā nav audzēkņu uzvedības kļūda. Tā ir mūsu, pedagogu, interpretācijas problēma.

Būt skolotājam inženierzinātnēs mūsdienās ir kā staigāt pa naža asmeni starp profesionālu autoritāti un pilnīgu atsvešinātību jeb, kā jaunieši teiktu, “cringe”. Ja tu mēģināsi tēlot “savējo” un neveikli lietot viņu slengu, tas būs sāpīgi visiem. Bet, ja tu būsi stīvs un nepieejams kā 19. gadsimta rasēšanas dēlis, tu vienkārši tiksi “atvienots no tīkla”. Viņu uztveres filtri tevi bloķēs pirmajā sekundē kā nevēlamu surogātpastu.

Būt “uz viena viļņa” nenozīmē zināt visus trendus. Tas nozīmē atzīt, ka mēs esam dažādas ierīces ar atšķirīgiem darbības principiem, bet mums ir kopīgs mērķis. Būt tam autoritatīvajam speciālistam, kurš var pieiet pie audzēkņa un viņam saprotamā valodā, bez bļaušanas, pateikt: “Vecais, tava shēma ir izcila, tavs risinājums strādā, bet tas, kā tu sevi pasniedz, šobrīd “sačakarē” tavu kopējo tēlu. Tu esi vērtīgāks par šo kožļeni.”

Mēs mehatronikā mācām, kā sinhronizēt sarežģītus mehānismus. Bet varbūt vispirms mums pašiem jāmācās sinhronizēt savu uztveres “firmware” ar viņu realitāti? Viņi uzvedas atbilstoši savam vecumam un videi. Šobrīd viņi ir kā sistēmas prototips izstrādes stadijā – kabeļi vēl karājas uz visām pusēm, lodējumi nav estētiski, korpuss nav nopulēts, bet galvenais – signāls iet cauri. Kodols ir vesels.

Mūsu uzdevums nav viņus pārveidot par identiskiem, steriliem robotiem, kas prot tikai māt ar galvu un ievērot etiķeti. Mūsu darbs ir būt mentoriem, kuri parāda, ka profesionālā pieklājība nav stīvums vai “veču padarīšana”. Tas ir vienkārši vēl viens augsta līmeņa komunikācijas protokols, kas palīdz inženierim sekmīgāk integrēties reālajā darba tirgū.

Tāpēc nākamreiz, kad kāds manā auditorijā pateiks “skrskrlalala” vai stāvēs uz skatuves rokas kabatās, es neizslēgšu barošanu. Es pasmaidīšu, pajautāšu, ko šis signāls nozīmē, un tad mēs kopā pabeigsim to projektu. Jo beigās mēs visi esam tikai cilvēki – dažādu paaudžu inženieri, kas mēģina saprast, kā šī pasaule joprojām griežas, neskatoties uz visiem “gļukiem” komunikācijā.