Pierādīt, nevis pārbaudīt un pārbaudīt pirms pierāda

Mūsdienu profesionālajā izglītībā mēs bieži iekrītam “procesa imitācijas” slazdā. Mēs mēdzam uzskatīt, ka pilns Mykoob žurnāls ar atzīmēm katrā otrajā nodarbībā liecina par kvalitatīvu mācību darbu. Taču realitātē šāda pieeja bieži vien kļūst par troksni, kas traucē gan skolotājam, gan audzēknim saskatīt galveno mērķi – sasniegto rezultātu. Ir pienācis laiks fundamentāli pārskatīt, ko mēs darām mācību procesa laikā un ko – noslēgumā.

Formatīvā vērtēšana pēc savas būtības ir pārbaude. Tā ir līdzīga procesam, kurā tehniķis ar multimetru “pabaksta” dažādus ķēdes punktus, lai saprastu, vai tur vispār ir spriegums. Šajā posmā atzīme (skaitliska vērtība žurnālā) ir lieka un pat kaitīga.

Kāpēc? Tāpēc, ka formatīvā vērtēšana ir droša vide kļūdām. Šeit audzēknis drīkst nezināt, drīkst nodedzināt tranzistoru vai nepareizi uzrakstīt koda rindiņu. Skolotāja uzdevums šajā posmā nav “iešķilt” četrinieku, bet sniegt atgriezenisko saiti: “Tava shēma šobrīd ir īsslēgumā, jo tu neizproti sensora loģiku. Ej, pārlasi dokumentāciju un pamēģini vēlreiz.”

Ja mēs šo posmu pārvēršam par nemitīgu atzīmju vākšanu, mēs audzēknī nogalinām eksperimentētāja garu. Viņš sāk mācīties “atzīmei”, nevis izpratnei. Formatīvais vērtējums ir rīks, lai audzēknis pats saprastu, ko viņš vēl neprot, pirms pienāk izšķirošais brīdis.

Kad modulis tuvojas noslēgumam, mēs beidzam “pārbaudīt” un sākam prasīt pierādīt. Šeit vairs nav vietas diskusijām par centību vai “aktivitāti stundās”. Summatīvais vērtējums ir kā rūpnīcas akcepttestēšana (FAT – Factory Acceptance Test).

Kā tas izskatās praksē? Mēs vairs nejautājam teorētiskus definīciju jautājumus. Mēs iedodam uzdevumu, kas ir tuvināts reālajai darba videi vai pat centralizētā profesionālās kvalifikācijas eksāmena (CPKE) modelim.

Piemērs: Ja modulī tiek apgūta pneimatika, summatīvajā darbā audzēknis saņem tehnisko uzdevumu. Viņam ir:

1. Patstāvīgi jāizstrādā darba shēma (piemēram, FluidSim).
2. Jāveic montāža uz stenda.
3. Jāpierāda, ka sistēma strādā cikliski, bez kļūdām un atbilst drošības prasībām.

Šeit vērtēšana notiek pēc stingriem, iepriekš definētiem kritērijiem. Nav vietas skolotāja subjektīvajam “man liekas, ka tu pelnīji 7”. Ir tabula: izvēlēti pareizi komponenti – 1 punkts; sistēma strādā – 3 punkti; vizualizācija rāda datus – 1 punkts. Ja sistēma nestrādā, audzēknis nav pierādījis savu kompetenci. Punkts.

Daudzi kolēģi baidās no šādas pieejas, jo uzskata to par pārāk stingru. Taču patiesībā tā ir visgodīgākā pret audzēkni. Skaidri definēti kritēriji noņem stresu un neziņu. Audzēknis zina spēles noteikumus.

Ieviešot šādus “mazos eksāmenus” katra moduļa noslēgumā, mēs sagatavojam audzēkni lielajam finišam. Viņš pierod pie tā, ka no viņa tiek prasīts rezultāts, nevis sēdēšana stundās. Tas maina viņa attieksmi pret formatīvo posmu – viņš sāk prasīt atgriezenisko saiti pats, jo apzinās, ka bez tās viņš nespēs “pierādīt” savas prasmes noslēgumā.

Mums ir jāpārtrauc “simulēt vērtēšanu” ar bezjēdzīgu skaitļu virkni žurnālos. Mūsu kā pedagogu uzdevums ir izveidot sistēmu, kurā:

1. Mācību procesā mēs pārbaudām un kļūdāmies (formatīvi, bez stresa par atzīmi).
2. Moduļa noslēgumā mēs pieprasām pierādījumu (summatīvi, pēc skaidriem kritērijiem).

Tikai tā mēs varam sagatavot speciālistus, kuri prot ne tikai nolikt kontroldarbu, bet arī reāli palaist ražošanas līniju.